Rīgas pilsētas apbedīšanas dienests
Informācijas dienests visu diennakti
Šis ir viens no retajiem bēru jautājumiem, uz kuru nav vienas pareizās atbildes, un ģimenēm tas padara to vēl grūtāku. Vieni uzskata, ka bērnu no tā jāpasargā; citi — ka neņemt nozīmē atņemt viņam atvadas. Taisnība ir abām pusēm, tikai dažādos gadījumos.
Zemāk — nevis noteikumi, bet tas, uz ko skatīties, pieņemot lēmumu. Ja vajadzīga palīdzība ceremonijas sagatavošanā tā, lai bērnam būtu vieglāk, zvaniet: +371 2208 4540
Nevis no vecuma kā tāda, bet no trim lietām.
No paša bērna. Ja viņš jautā, kas notiks, un grib būt klāt — tā ir atbilde. Bērns, kurš lūdzas līdzi un ko neņem, bieži vēlāk pārdzīvo to smagāk nekā pašas bēres. Un otrādi: ja bērns izvairās no sarunas un nevēlas braukt, spiest nevajag.
Otrkārt, no tā, cik tuvs bija aizgājējs. Vecvecāki, ar kuriem bērns pavadīja vasaras, un tāls radinieks, kuru viņš redzēja divas reizes, ir pilnīgi dažādas situācijas.
Treškārt, no tā, vai ir pieaugušais, kurš visu laiku būs blakus. Tas ir svarīgākais praktiskais nosacījums. Vecākam, kurš pats tikko zaudējis tuvinieku, var nebūt spēka vienlaikus izturēt ceremoniju un sekot bērnam. Tad blakus jābūt citam pieaugušajam — krustmātei, draudzenei, kādam, kam bērns uzticas — un viņa vienīgais uzdevums tajā dienā ir bērns.
Galvenais princips — runāt tieši un vienkārši. Metaforas «aizmiga», «aizbrauca», «tagad ir zvaigznīte» mazam bērnam rada reālas bailes: ja aizmiga un neatgriezās, tad miegs ir bīstams. Vārds «nomira» skan skarbi tikai pieaugušajam; bērnam tas ir saprotams vārds, uz kura var balstīties.
| Ko bērns visbiežāk jautā | Kas palīdz atbildē |
|---|---|
| «Kad viņš atgriezīsies?» | Godīga atbilde, ka neatgriezīsies, un ka to nevar mainīt. Atkārtot būs jāvairākkārt — tas ir normāli, bērns pārbauda, vai atbilde paliek tā pati |
| «Tā notika manis dēļ?» | Tiešs noliegums. Bērni bieži saista notikušo ar sevi — ar strīdu, ar neklausīšanu. To labāk pateikt pirms, nevis gaidīt jautājumu |
| «Vai tu arī nomirsi?» | Neapsolīt, ka nekad. Palīdz formulējums, ka parasti tas notiek ļoti vēlu un ka tagad tu esi blakus |
| «Kas notiks ceremonijā?» | Pastāstīt iepriekš un pa soļiem: kur brauksim, cik ilgi būsim, kas tur būs, ka pieaugušie raudās un ka tas ir normāli |
Tas nav sliktāks variants — tikai tad atvadām jāatrod cita forma. Bērns var uzzīmēt zīmējumu, kuru paņems līdzi; var aizbraukt uz kapavietu vēlāk, mierīgā dienā, kad nav daudz cilvēku; var kopā ar pieaugušo iedegt svecīti mājās. Svarīgi, lai viņam būtu savas atvadas, nevis klusums, par kuru neviens nerunā.
Pie kapavietas ar bērnu labāk braukt ne piemiņas dienā, kad kapsētā ir daudz cilvēku, bet parastā dienā. Darba laiks apmeklētājiem — no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim no 7.00 līdz 21.00 un no 1. novembra līdz 31. martam no 8.00 līdz 18.00.
Bērni sēro citādi nekā pieaugušie: ne nepārtraukti, bet «viļņos» — pirms brīža spēlējās, tagad raud, pēc desmit minūtēm atkal spēlējas. Tas nav vieglprātība un ne aizmāršība, tā ir bērna psihes aizsardzība.
Uz ko der paskatīties tuvākajās nedēļās: miegs, ēstgriba, atgriešanās pie uzvedības, no kuras bērns jau bija izaudzis, bailes palikt vienam, izmaiņas skolā. Ja kaut kas no tā turpinās ilgi vai pastiprinās, tas ir iemesls parunāt ar speciālistu — nevis tāpēc, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, bet tāpēc, ka viņam ir grūti, un viņam ir tiesības uz palīdzību.
Ja ģimenei priekšā bēru organizēšana, pasakiet, ka ceremonijā būs bērns — ceremonijas gaitu var saplānot tā, lai viņam būtu vieglāk.
