Rīgas pilsētas apbedīšanas dienests
Informācijas dienests visu diennakti
Uzzinot par kāda zaudējumu, lielākā daļa cilvēku apstājas pie viena un tā paša: bail pateikt nepareizi. No šīm bailēm visbiežāk nesanāk nekas — ne zvana, ne ziņas, ne vārda. Un tieši klusums sērojošajam ir sāpīgākais no visa, ko var izdarīt.
Šis raksts ir tiem, kas blakus: kolēģiem, draugiem, kaimiņiem, tālākiem radiniekiem. Ja ģimenei vajadzīga praktiska palīdzība ar bēru organizēšanu, to varat uzņemties jūs — zvaniet: +371 2208 4540
Lielākā daļa mierinājuma frāžu, ko mēs zinām no galvas, patiesībā risina nevis sērojošā, bet runātāja problēmu: tās nobeidz neērto sarunu. Tāpēc tās neko nedod.
| Kas parasti tiek pateikts | Kā to dzird sērojošais |
|---|---|
| «Turies» | Pienākums neizrādīt sāpes tavā priekšā. Cilvēkam jau tā ir grūti, un tagad vēl jāturas |
| «Laiks dziedē» | Pateikts par nākotni, kurā cilvēks tagad netic. Šodien tas nepalīdz nekā |
| «Viņš vairs necieš» | Loģiski pareizi un pilnīgi nevajadzīgi — zaudējumu tas nepadara mazāku |
| «Es saprotu, ko tu jūti» | Gandrīz vienmēr nē. Pat ar līdzīgu pieredzi zaudējums ir savs |
| «Ja kas vajadzīgs — zvani» | Labi domāts, bet uzliek darbu tam, kam spēka nav. Sērojošais nezvanīs |
Kas tā vietā strādā: vienkārši vārdi un aizgājēja vārds. «Man ļoti žēl. Es atceros viņu.» Ar to pietiek. Nav jāmeklē īpašs formulējums — to neviens negaida.
Galvenais princips: nepiedāvāt palīdzību vispārīgi, bet piedāvāt konkrētu lietu. «Ja kas vajadzīgs, saki» prasa no cilvēka formulēt uzdevumu, izvēlēties izpildītāju un palūgt — trīs darbības, kurām pirmajās dienās nav resursa. «Es rīt pusdienlaikā atvedīšu ēdienu, vai der?» prasa atbildēt «jā» vai «nē».
Pirmajās dienās ap ģimeni ir daudz cilvēku: zvani, bēres, mielasts, radi no citām pilsētām. Pēc divām trim nedēļām visi atgriežas savā dzīvē — un tieši tad sērojošais paliek viens ar to, kas notika. Atbalsts, kas vajadzīgs visvairāk, pienāk nevis bēru dienā, bet mēnesi vēlāk.
Praktiski tas nozīmē vienu lietu: uzlieciet atgādinājumu. Uzrakstiet pēc mēneša, pēc trim, aizgājēja dzimšanas dienā un gadadienā. Īsa ziņa «es atceros, ka šodien ir šī diena» daudziem ir svarīgāka par visu, kas tika pateikts bēru dienā.
Un nebaidieties pieminēt aizgājēju vārdā. Izplatītākā kļūda ir izvairīties no tēmas, lai «neatgādinātu» — cilvēks par to atceras katru dienu bez jūsu palīdzības. Bail viņam nav atgādinājuma, bet tā, ka tuvinieku aizmirsīs visi, izņemot viņu.
Nedodiet padomus, par kuriem neprasa: kad atgriezties darbā, ko darīt ar mantām, vai pārdot dzīvokli. Katrs šāds padoms steidzina cilvēku dzīvē, kurā viņš vēl nav gatavs iekāpt.
Nesalīdziniet zaudējumus — ne savus, ne svešus. Nemēriet sērošanas ilgumu un neprasiet, cik ilgi tas vēl būs. Un nepārtrauciet attiecības tāpēc, ka cilvēks kļuvis «grūts»: aizkaitināmība, izklaidība un atteikšanās no tikšanās ir sērošanas daļa, nevis attieksme pret jums.
Ja redzat, ka cilvēkam ilgstoši nav spēka pašam pamatlietām, par to var pateikt tieši un piedāvāt palīdzību — tostarp speciālista. Tas nav nosodījums, tas ir rūpes.
Palīdzēt ģimenei ar organizēšanu
