Rīgas pilsētas apbedīšanas dienests
Informācijas dienests visu diennakti
«Cik ilgi jāsēro?» — jautājums, uz kuru nav pareizas atbildes, bet ko uzdod gandrīz katrs. Latvijā nav normas, kas noteiktu sēru ilgumu: nav ne likuma, ne vienota paraduma visām ģimenēm. Ir tradīcijas, kas atšķiras pēc konfesijas un novada, un ir datumi, ap kuriem dzīve pamazām atgriežas kārtībā.
Šis raksts nav par noteikumiem, bet par to, kas ģimenēm palīdz: kādas dienas pieņemts atzīmēt, ko ar tām darīt un kā sagatavot kapavietu. Ja vajadzīga praktiska palīdzība — zvaniet: +371 2208 4540
Visbiežāk minētais laiks — gads. Tas nav norma, bet tam ir sava loģika: gada laikā ģimene vienreiz iziet cauri visiem datumiem, kas saistīti ar aizgājēju — dzimšanas dienai, svētkiem, vasarai bez viņa. Kad apritējis pilns aplis, sāpe parasti maina formu: tā nepāriet, bet vairs nepārsteidz no nekurienes.
Vecākā tradīcija sēras dalīja posmos — stingrākā daļa pirmajās nedēļās, pēc tam vieglāka. Mūsdienās to ievēro reti, un galvenais, ko der pateikt ģimenēm: ārēja sēru zīme nav tas pats, kas sēras. Cilvēks, kurš mēnesi pēc bērēm atgriežas darbā un smejas pie pusdienu galda, nav aizmirsis. Un otrādi — tas, kurš gadu neizgāja no mājām, ne vienmēr pārdzīvoja vieglāk.
| Diena | Kā to parasti atzīmē |
|---|---|
| Devītā un četrdesmitā diena | Pareizticīgo un tautas tradīcijā — kluss piemiņas brīdis ģimenes lokā, apmeklējums kapsētā. Citās konfesijās šo dienu nav, un tas nav trūkums |
| Pusgads | Neformāls datums. Daudzas ģimenes tieši tad pirmo reizi sakārto kapavietu pēc apbedīšanas: nosēdies zemes uzbērums, un vietu var noformēt |
| Gadadiena | Galvenā piemiņas diena. Pulcējas tie, kas bija bērēs; bieži tieši gadadienai uzstāda piemiņas zīmi |
| Dzimšanas diena | Daudziem grūtāka par nāves dienu. Nav jāatzīmē nekādi, bet par to der zināt iepriekš — šī diena pārsteidz |
| Rudens piemiņas dienas | Latvijā sezona, kad kapsētās ierodas visvairāk cilvēku. Par konkrētiem datumiem rakstām ziņu sadaļā |
Neviens no šiem datumiem nav obligāts. Ģimenes, kas neatzīmē neko, nav sliktākas par tām, kas atzīmē visu — tikai der par to vienoties savā starpā, lai kāds nejustos vienīgais, kas atcerējās.
Piemiņas dienā grūtākais parasti nav sagatavošanās, bet saruna. Divi novērojumi, ko dzirdam no ģimenēm biežāk nekā citus.
Pirmais: aizgājēju var pieminēt ar vārdu. Daudzi baidās to darīt, lai «nesāpinātu», un pie galda iestājas klusums, no kura visiem grūtāk. Parasti ir otrādi — cilvēkiem vajag dzirdēt, ka viņu tuvinieku atceras ne tikai viņi.
Otrais: nav jāturas pie formāta. Ja ģimenei vieglāk piemiņas dienā aizbraukt uz vietu, kur aizgājējs mīlēja būt, nevis sēsties pie galda, tas ir normāls veids atcerēties. Tradīcija ir atbalsts, nevis pienākums.
Un praktiska lieta: ja gadadienai plānota piemiņas zīmes uzstādīšana vai lielāka vietas sakārtošana, par to vienojieties iepriekš — šādi darbi prasa saskaņošanu ar kapsētas pārzini. Visu par vietas noformēšanu skatiet lapā apbedījuma vieta. Ja ģimenei priekšā vēl ir bēru organizēšana, uzņemamies to pilnībā.
Sagatavot kapavietu piemiņas dienai
